Saņēmos un izlasīju Nikijas Ouenas otru grāmatu "Bīstamie faili" (Nikki Owen-The killing files):
Tā ir kā turpinājums iepriekš lasītajai grāmatai "Zirneklis istabas stūrī". Autore tā arī turpina savā samudžinātajā stilā. Vienu brīdi lasi par teiksim 24h pirms apcietināšanas, tad lasi dažas h pirms apcietināšanas un nākamajā mirklī pārlec uz tagadni, kad ir apcietināta. Pēc tam atkal lec kaut kur atpakaļ. Un pie tam galvenajai grāmatas varonei visu laiku ir kaut kādas halucinācijas, atmiņas un nevar saprast, kas reāli notiek, vai to viņa atceras, vai varbūt tie vispār ir kaut kādi murgi.
Tātad sākumā raksta, ka varone ir tikusi prom no cietuma. Tad viņa mēģina atrast failu, kas izskaidrotu viņas dzīvi un tad viņa atkal ir kaut kādā telpā iesprostota. Nepatīk man tādi romāni.
Nobeigums vispār ir grandiozs, tādu es to nespēju to iedomāties. Daži izdzīvo, bet ne visi. Nerekomendēju lasīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru