Tamiya-Somua_S35-part.2

 Sākam būvēt:

Riteņi un piekrare diezgan vienkārši un skaisti:

Diezgan lielas problēmas bija ar ķēdēm. Pirmkārt, tikko bišķi ne tā paloka, vai pieliek lielāku spēku, tā jūk ārā. Otrkārt, man vajadzēja ielikt papildus posmus. Treškārt, kad uzlika tankam, tās visu laiku atkal krita nost - beigās pie riteņiem dabūju pielīmēt klāt:

Taisām korpusa augšu:

Ķēdes labi izskatās un labi, ka ražotājs nav centies ietaupīt uz tām:

Stobrs:

Un tā izskatās salīmētā veidā:

Tālāk trīs dienas pa krāsai un pa slānītim vien ar roku krāsoju. Kā jau agrāk teicu, tad ziemas sezonā dzīvoklī smirdināties ar aerogrāfu negribas, tāpēc viss ar roku. Un tas paņem laiku + nesanāk tik akurāti. Tā jau liekas, ka rokas netrīc, bet, kad kaut kā ir jātur tanks + ar roku ir jāuzvelk līnijas uz tanka, tad tomēr kaut kādas brīvkustības sanāk. Tāpēc negaidiet, ka līnijas būs taisnas :) Variants vēl būtu, ja grib pilnīgi taisnas līnijas, krāsot pa krāsai un līmēt virsū krāsotāju lentes. Bet, man nešķiet, ka tankiem kāds reāli iespringa un centās taisni nokrāsot - tāpat, ar otu gan jau ka krāsoja (it sevišķi kaujas laukā). 

Par tanku - kā jau Tamiya, viss saliekas ideļai. Tikai tās ķēdes ir problēma. Bet, cik es līdz šim ar šīm vienkāršajām klik sistēmas ķēdēm esmu saskāries, tad visas krīt nost un ne visai labi turas. Citādi interesants tanks, it sevišķi šis savdabīgais krāsojums :)

A.Buškovs-Piraijas medības

 Visu nedēļu pa vakariem lasīju šo grāmatu no mājas bēniņiem - Aleksandrs Buškovs - Piraijas medības. 

Ja nekļūdos, pats šo kādreiz arī pirku - 2000.gada romāns. Tas ir par to, ka jūras kājnieks ar sievu atvaļinājuma laikā kuģo taigā pa upi un viņus saņem gūstā. Nomaļā vietā ir cilvēki, kuri nolaupa citus un pēc tam izklaidējas tos taigā medot. Grāmata gara, jo smalkā drūkā un tur ir ļoti daudz asiņu, zvērības, izvarošanas utt. Bet beigās lai nu cik tur labi, vai slikti, bet kāds tomēr izdzīvo. Var palasīt, kaut gan brīžam jau specdienesta kareivja spējas ir pārspīlētas :)

Tamiya-Somua_S35-part.1-unbox

 Pēc vairākiem smagiem modeļiem (labi, Italeri T34 nebija nemaz tik traks) gribas kaut ko vienkāršāku, tāpēc nākamais projekts būs Tamiya ražotais Somua S35 tanks. Ok, kā jau Tamiya,viņam būtu jābūt salīdzinoši viegli salīmējamam, bet, ja paskatās, kādi ir bijuši oriģinālie franču tanka krāsojumi, tad tur nekas viegls nebūs... Šo tanku nopirku, jo vizuāli izskatījās interesants un gribējās kaut ko savādāku, nevis izskatu kā ir lielākajai daļai WW2 tankiem.

Tamiya šo modeli izdeva 2015.g. un nekāda iepriekšēja vēsture šim nav. Tā kā vajadzētu būt salīdzinoši mūsdienīgam modeļa risinājumam (detaļu sadalījums, detalizācija).

Par pašu tanku. Ap 1930.gadu Francija bija nodefinējusi prasības tankiem (piemēram, kā tas tiks izmantots kaujā, ka minimālam ātrumam jābūt 30km/h, darbības attālumam ar vienu bāku vismaz 200km, bruņām vismaz 40mm biezām utt) un izejot no tām 1936.gadā parādījās pirmie Somua tanka prototipi. Tas tika apstiprināts un tika pasūtīti 600 tanki. Tomēr laikā no 1936 līdz 1940.gadam, kad Francija tika okupēta, paspēja uzražot 434 tankus.

Tankam bija 47mm lielgabals, kas spēja cauršaut 30mm bruņa līdz 400m attālumā. Priekš mūsdienām tas šķiet maz, bet tajā laikā nebija tik smagi bruņotu tanku. Papildus tankam bija 7,5mm ložmetējs. Tanka garums 5,38m, platums 2,12m, augstums 2,62m. Pilnā masa 19,5 tonnas un komanda sastāvēja no 3 cilvēkiem. Dzinējs bija V8 benzīnnieks ar 190ZS jaudu, kas ļāva attīstīt līdz 40km/h ātrumu. Attālums ar vienu bāku (510 L) bija līdz 240km.

Kā jau no vēstures zinām, tad Francija tika ātri sakauta un šie Somua tanki nespēja pārspēt vācu armiju. Aptuveni 300 Somua tankus vācieši vēlāk izmantoja savā pusē. Daļu nodeva sabiedrotajiem - Itālijai, Ungārijai un Bulgārijai. Daļu izmantoja kaujās Āfrikā. Bet daļa tika izmantota mācībām, pie tam vēl pat 1944.gadā daļa Somua tanku bija ierindā un tika izmantoti Normandijā.

Instrukcija visiem zināmā izskata :) Ļoti labi, ka ir vairāki krāsaini paraugi tanka krāsošanai:

Uzlīmes jeb dekāli:

Ķēdes būs jāliek no posmiņiem bez līmes. Es tikai ceru, ka konstrukciju būs veiksmīgāka, kā piemēram Valentine tankam, kuram visu laiku ķēdes jūk ārā (ik pa laikam dēls atnāk un lūdz atkal salabot).

Caurspīdīgās detaļas, ķēde un gumijas ielikņi riteņos:

Tālāk plastmasas detaļas, kā redzams, korpusam interesanta virsmas tekstūra:

Nu un pārējās plastmasas detaļas:

Kā redzams, detaļu nav ļoti daudz (nevar salīdzināt, kā brīžam Dragon un Trumpeter pārspīlē ar to skaitu), bet galvenais izaicinājums būs krāsošana. Jāsāk meklēt, vai man vispār tādi toņi ir kolekcijā. Lai visiem veicas!

Italeri_T-34/76 Model 1943(Premium_edition)_part.2

 Sākam taisīt T34:

Plastmasas atsperes un tālāk motora un kārbas imitācija:

Riteņi un tad lieku vinila ķēdes:

Sākam apdarināt korpusa augšu ar restēm, kastēm utt:

Beigās ir stobrs ar torni un talākās bildēs tāds izskatās tanks pirms krāsošanas:

šoreiz eksperimentēju ar krāsošanu - nekrāsoju baigi kārtīgi un izvēlējos divas atšķirīga toņa krāsas - gribējās redzēt kāds būs rezultāts (cerēju, ka būs tāds nedaudz patriekts tanks, kurš uz ātro piekrāsots, kad nokļuva vācu rokās). No sākuma ar vienu toņa zaļo (tas ir pēc gruntēšanas) un pēc tam ar savādāka toņa zaļo krāsu. Beigās vēl ar melno krāsu nedaudz uzspiedu tādas kā skrambas un švīkas. Vērtējiet, kas sanāca.

Tanks salikās normāli. Iekša jau kā bija prognozēts, tikai rada ilūziju, ka tur ir motors un kārba. Bet kopumā nav slikti. Vienīgi pēc krāsošanas, kad bildēju tanku, ieraudzīju, ka sākusi plīst kopā viena vinila ķēde... tas no vecuma, tās ķēdes varbūt ilgstoši kaut kur ir glabātas? Jo kā citādi var tā sākt plīst?

L.Vlodavecs-Uz nāvi notiesātais

 Vēl viena veca grāmata no mājās bēniņu krājumiem - Leonīda Vlodaveca romāns "Uz nāvi notiesātais".

Grāmata latviski izdota 2000.gadā. Tā ir par teiksim tā krievijas kriminālo vidi. Par vairākām slepkavībām uz nāvi notiesātais atceras, ka viņam ir koferītis ar vērtīgām mantām, kas pieder vienam kriminālā grupējuma vadonim. Viņš palaiž ziņu, ka tas viņam ir un cer tādā veidā izbēgt no nāves soda. Viņam ar iesaistīta prokurora palīdzību izdodas tikt ārā un arī pamukt no mantas kārotājiem. Nu un tad tur visādi grupējumi cīnās par šo mantu, cenšoties sagūstīt pamukušo, kurš vēl pamanās visā iesaistīt vienu žurnālisti un viņas kaimiņieni. Daudzi gan slikti, gan arī teiksim nevainīgi cilvēki mirst, viens otru nodod un tā līdz grāmatas finālam. Nevar vairāk neko teikt, jo, ja kāds gribēs izlasīt, tad nebūs vairs interesanti.